Indulis Ķēniņš
1924. gada 2. decembris, tāpat kā šogad, bija otrdiena. Todien Latvijas laikraksti pirmajās slejās publicēja satraucošus paziņojumus par dienu iepriekš noritējušiem notikumiem mūsu kaimiņvalstī Igaunijā. “Latvijas Kareivis” rakstīja: “Igauņu karavīri ir tikko izglābuši savu dzimteni no visbriesmīgākā posta, ko tai gribēja sagādāt komunisti. Igaunija pašlaik varbūt peldētos pilsoņu asinīs, ja tās armija pašā sākumā nebūtu satriekusi valsts centrā pacēlušo sarkanā pūķa galvu.”
Kas tad notika mūsu kaimiņvalstī Igaunijā tieši pirms deviņdesmit gadiem? 1924. gada naktī uz 1. decembri Igaunijas galvaspilsēta piedzīvoja Padomju Savienības organizētu valsts apvērsuma mēģinājumu. Igaunijas valstiskumam, par laimi, neveiksmīgu. Tomēr šodien, kad pasaule runā par Krievijas “zaļajiem cilvēciņiem” citas valsts teritorijā un centieniem uzspiest savu varu citiem, zīmīgi liekas šie jau it kā sen notikušie notikumi tepat, mūsu zemes pievārtē. Runājam par kādas valsts nemainīgi agresīvo ārpolitiku…
Kurina revolūcijas ugunskurus Eiropā
Pirmā pasaules kara rezultātā Krievijas impērija bija aizgājusi nebūtībā, taču tās teritoriālā mantiniece Padomju Krievija, kas 1922. gadā ieguva Padomju Sociālistisko Republiku Savienības nosaukumu, savu agresīvo ārpolitiku nebija atmetusi. Nomainīta bija tikai agresijas attaisnošanas izkārtne. Cara laikā Krievija īstenoja atklātu koloniālo politiku, tiesa, atšķirībā no citām koloniālajām lielvalstīm, nemeklējot sev īpašumus kaut kur Āfrikā vai kādā citā tālā pasaules nostūrī, bet gan cenšoties savu varu uzspiest sev blakus dzīvojošām tautām, bet komunistiskā padomju valdība ekspansijas attaisnošanai izmantoja saukli par vispārējās proletāriskās laimes iekārtas dibināšanu, īstenojot vispasaules revolūciju. Šādam nolūkam vēl 1919. gadā Maskavā bija nodibināta “Komunistiskā internacionāle” jeb Kominterne – starptautiska organizācija, kuras galvenais mērķis bija veicināt proletariāta revolūcijas visā pasaulē.
Padomju Savienības vadība un padomju speciālie dienesti izmantoja Kominterni (kuras pārraudzībā atradās arī citu valstu komunistiskās partijas) gan spiegošanas mērķiem, gan ar šīs organizācijas uzticamības personu palīdzību mēģinot destabilizēt situāciju citās valstīs. “Mums ir jārada starptautiska komunistiska organizācija, kuras faktiskais mērķis būtu vadīt dažādu valstu proletariāta cīņu,” rakstīja viens no padomju kompartijas vadītājiem Grigorijs Zinovjevs.
Jau dažus gadus pēc lielinieku nākšanas pie varas toreiz vēl oficiāli Padomju Krievijas nosaukumu nesošā valsts ar bruņotā spēka palīdzību sāka vākt kopā no izirušās impērijas atdalījušās nomales. Ukraina, Baltkrievija, Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna, Vidusāzija kļuva par topošās padomju impērijas sastāvdaļām. Padomju vadoņi mēģināja “sakurināt revolūcijas ugunskuru” arī Eiropā: 1919. gadā notika komunistiskās sacelšanās mēģinājums Ungārijā, 1920. gadā – sarkanā armija jau atradās Varšavas pievārtē, bet 1923. gadā Vācijas varas iestādes ar lielām pūlēm apspieda ar Padomju Savienības tiešu līdzdalību organizēta valsts apvērsuma centienus. Pēc neveiksmes Vācijā “sarkanās sacelšanās” scenāriju nolēma izmēģināt kādā mazākā teritorijā. Baltijas valstis šādam mēģinājumam bija kā radītas.
Apvērsuma sagatavošana
20. gadsimta divdesmito gadu sākums Igaunijā bija grūts laiks. Valsts ekonomika vēl nebija atguvusies no kara laikā radītajiem postījumiem, valdīja ekonomiskā krīze, valdības mainījās viena pēc otras, valsts parlamentā brieda politiskā krīze. Tieši tāpēc Padomju Savienībā nolēma, ka pienācis laiks Igaunijā noorganizēt vienu ātru proletārisku revolūciju, kuru vēlāk varētu atkārtot arī Latvijā un Lietuvā. Igaunija šajā sarakstā patrāpījās pirmā.
Sacelšanās sagatavošana sākās jau 1923. gada beigās. 1924. gada vasaras sākumā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas Komunistiskās partijas (kā jau minēts – faktiskās Kominternes filiāles) izlaida kopīgu paziņojumu “Igaunijas, Latvijas un Lietuvas darbaļaudīm”, kurā bija teikts, ka “Baltijas valstu buržuāzija gatavo šajās valstīs nodibināt fašistiskus režīmus”. Igaunijas komunisti sāka atklāti izteikties, ka jāgāž valsts vara. Vienlaikus ar aģitācijas pasākumiem sākās topošā valsts apvērsuma praktiskā sagatavošana.
Vēl kopš revolūcijas laikiem Padomju Savienībā patvērumu bija raduši vairāki desmiti tūkstoši pārliecināto igauņu komunistu, no kuriem daudzi dienēja padomju karaspēkā un spēka struktūrās. No šiem cilvēkiem Padomju Savienības teritorijā stingrā slepenībā sāka veidot diversijas grupas, kuras tika gatavotas tā, lai jebkurā laikā varētu šķērsot Igaunijas–Padomju Savienības robežu. Šo militāri labi sagatavoto diversantu uzdevums būtu veikt sabotāžas aktus valsts iekšienē un, galvenais, radīt iespaidu, ka pret valsts varu Igaunijā vēršas tieši paši igauņi. Lēsa, ka šo grupu kaujinieku kopskaits varētu sasniegt ap 6500 vīru. Igauņu Komunistiskās partijas vadība šos cilvēkus dēvēja par “kaujas rezervi”, kuru “revolucionārā valdība” sauks palīgā cīņā par varu.
Sekmēt “revolucionārās valdības” uzvaru Igaunijā bija iesūtīti vairāki simti igauņu tautības padomju revolucionārās kustības veterānu, starp kuriem bija daudz Krievijas Pilsoņu karu izgājušo un dažādās militārās organizācijās pabijušo padomju karavīru. Daudzi šīs valsts teritorijā iebrauca legāli, kā daudzo padomju tirdzniecības pārstāvniecību un PSRS vēstniecības Igaunijā darbinieki.
Kopējā sacelšanās vadība bija uzticēta Padomju Savienības sarkanās armijas kadru virsniekam Jānam Anveltam, pučistu vidū bez viņa vēl bija daudz citu sarkanās armijas kadru komandieru – igauņu. Sacelšanās plāns paredzēja neitralizēt Igaunijas likumīgās varas darbību Tallinā, tūlīt pēc sacelšanās sākuma izveidot “revolucionāro valdību”, kura nekavējoties pasludinās Igaunijā padomju varu un lūgs tūlītēju militāro palīdzību Padomju Savienībai, ko arī sagaidīs. Starp citu, tieši šāds plāns, ieņemot kādu apdzīvotu vietu un ar vietējās radiostacijas palīdzību raidot “lūgumu” pēc militāras palīdzības, bija īstenots dažus gadus pirms Tallinas notikumiem, kad Padomju Krievija sagrāba savā varā un likvidēja neatkarīgās Gruzijas un Azerbaidžānas valstis. Tieši tāds plāns bija paredzēts arī 1939. gadā Somijas gadījumā un, kā Krievijas vēsturnieki ir noskaidrojuši, šādi nodomi pastāvējuši arī attiecībā uz Baltijas valstīm 1940. gada vasarā, ja neizdotos varu mainīt, ja tā var teikt, “mierīgā ceļā”. Toreiz gan izdevās…
Cerēja pārņemt varu visā Igaunijā
Izstrādājot sacelšanās plānu, bija ļoti svarīgi paredzēt neitralizēt Tallinā izvietotās Igaunijas valdībai uzticīgās armijas vienības. Pučisti par īpaši bīstamiem uzskatīja Igaunijas armijas karaskolas un apakšvirsnieku skolas kadetus, kavalērijas eskadronu un policijas rezerves apakšvienības. Šīs karaspēka daļas bija paredzēts iznīcināt jau sacelšanās sākumā. Tāpat bija paredzēts ieņemt Igaunijas Valsts vecākā (tā Igaunijā dēvēja prezidenta amata izpildītāju) rezidenci, visas pilsētas centrā esošās valsts iestādes, telegrāfa staciju, dzelzceļa staciju – lai nepieļautu, ka uz Tallinu no tuvākajām pilsētām pārdislocētu armijas vienības.
Pārņemt varu visā Igaunijā bija plānots nākamajā dienā pēc sacelšanās uzvaras galvaspilsētā. Sacelšanās plānotāji gan Igaunijā, gan Padomju Savienībā uzskatīja, ka sekmīga sacelšanās Tallinā izraisīs lavīnveida panākumu visā valstī. Sacelšanās gaitas sekmīgai īstenošanai Tallinā padomju militāro instruktoru vadībā bija veidotas stingri konspirētas kaujas grupas, kas pamatā sastāvēja no vietējiem komunistiem un komjauniešiem. Grupu kaujinieki parasti pulcējās konspiratīvos dzīvokļos, kuri parasti atradās to objektu tuvumā, kurus attiecīgai grupai bija paredzēts ieņemt. Pieejamie dokumenti liecina, ka kopējais kaujas grupu kaujinieku skaits bija vairāk nekā 300 cilvēku.
Pučistus sakauj
Komunistu pučs sākās 1924. gada 1. decembrī pussešos no rīta. Iesākums pučistiem bija sekmīgs – komunisti ieņēma Baltijas dzelzceļa staciju, policijas iecirkņus un Valsts vecākā rezidenci. Tiesa, pats Igaunijas Valsts vecākais Fridrihs Akels paspēja no iebrucējiem aizbēgt. Ar Tallinā izvietoto Igaunijas armijas vienību uzveikšanu komunistiem tik labi neveicās. Samērā labi panākumi pučistiem bija autotanku divizionā, kuras personālsastāva vidū bija daudz komunistu saaģitētu karavīru. Komunisti ieņēma tanku parku un ieguva deviņpadsmit tanku un bruņoto automobiļu, taču drīz vien savam pienākumam uzticīgie autotanku diviziona virsnieki ar karavīru atbalstu pārņēma iniciatīvu un dumpiniekus no daļas teritorijas atvairīja.
Pavisam nesekmējās uzbrukums Kara skolai un Apakšvirsnieku skolai. Lai arī komunistu kaujas grupa ieņēma ēkas pirmo stāvu, tomēr nostiprināties ēkā viņi nepaspēja. Kara skolas virsnieki un kadeti, tiesa, ciešot lielus zaudējumus, piespieda dumpiniekus bēgt. Tieši Kara skolas virsnieku un kadetu panākums bija izšķirošais pavērsiens “kaujā par Tallinu”. Tāpat komunistu kaujas grupas tika sakautas arī pie Baltijas dzelzceļa stacijas, patriektas no visiem policijas iecirkņiem. Sešas stundas pēc sacelšanās sākuma visi komunistu kaujinieki bija sakauti un atlikušie pučisti bēga prom no Tallinas. Citās Igaunijas pilsētās sacelšanās nenotika. Igaunijas karaspēka un policijas sadursmes ar atsevišķām komunistu grupām turpinājās vēl nedēļu.
Maina taktiku uz “maigo varu”
Igauņu laikraksti jau tajā pašā dienā norādīja, ka šis pučs nebūtu iedomājams bez palīdzības no ārpuses, bija minēti arī konkrēti skaitļi par to, cik daudz un kur pie Igaunijas robežām ir izvietojies padomju karaspēks, pilnībā gatavs pāriet Igaunijas robežu pēc pirmās pavēles.
Iespējams, ka līdzīgu scenāriju valsts varas maiņai Padomju Savienības vadoņi gatavoja arī Latvijā un Lietuvā, tomēr pēc puča izgāšanās Tallinā mūsu austrumu kaimiņvalsts mainīja taktiku. Atklāta sacelšanās organizēšana tika atzīta kā pārāk dārga un ne vienmēr tāda, kas nes pozitīvu rezultātu. Tāpēc turpmākajos gados Baltijas valstīs Padomju Savienība sāka palielināt savu ietekmi, mūsdienu terminoloģijā runājot, izmantojot savu “maigo varu” caur dažādiem ekonomiskajiem un kultūras pasākumiem (piemēram, izmantojot 1929. gadā dibināto Latvijas un Padomju Savienības Kultūras tuvināšanās biedrību).
http://www.la.lv/kauja-par-tallinu/
Lielu izmaiņu šajā jomā nav, par ko liecina nesenā situācija ar Igaunijas militārā darbinieka nolaupīšanu un biežā gaisa teritorijas pārkāpšana...!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru