Kā nodzīvot garu mūžu – ilgdzīvotāju noslēpums vai vienkārši liktenis?
Trešajai daļai bērnu, kas dzimuši pēdējā gada laikā, ir reālas iespējas sasniegt 100 gadu vecumu, prognozē zinātnieki. Statistika liecina, ka simtgadnieku skaits dubultojas ik pēc desmit gadiem kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem.
Neraugoties uz to, ilgdzīvotāju noslēpums nav atklāts, un nekāda recepte tam nav izgudrota. Vai tas būtu vienkārši liktenis?
Vairāk nekā 80% no cilvēkiem, kas pārkāpj simts gadu slieksni, ir sievietes, liecina statistika. Interesanti, ka lielākā simtgadnieku grupa ir sievietes, kas nekad nav precējušās.
No Zviedrijas līdz Indijai – teju visu zemju kultūrās kā svētības aspekts kopš seniem laikiem ir vēlējums nodzīvot simts gadus, bet jūdaismā pat pieņemts svētīt ar vārdiem: “Dzīvo līdz 120 gadiem!” Šķiet, šie vēlējumi arī gājuši labumā: mūža ilgums palielinās, un, lai gan vidēji pasaulē tas ir mazāks par simts gadiem, aizvien vairāk kļūst simtgadnieku – cilvēku, kas sasniedz vai pārsniedz gadsimta vecumu. Pēc ANO datiem, 2013. gadā pasaulē dzīvoja ap 441 000 simtgadnieku. Pieaug arī supersimtgadnieku skaits – ilgdzīvotāji, kas nodzīvo līdz 100 vai 110 gadiem un pat ilgāk. Tas izdodas apmēram vienam no tūkstoš simtgadniekiem.
Bet kāds vispār ir cilvēka mūža rekords? Saskaņā ar dokumentāri apstiprinātiem datiem visilgāk dzīvojusi francūziete Žanna Kalmāna – no 1875. līdz 1997. gadam. Viņa uz zemes pavadīja 122 gadus un 164 dienas, reiz pat atļāvusies jokot: “Sacenšos ar Metuzālu!” Bet pašlaik dzīvojošā visvecākā planētas iedzīvotāja ir japāniete Misao Okava, kas dzimusi 1898. gada 5. martā un ir 116,5 gadus veca.
Latvija nav apdalīta
Lai arī vidējā mūža ilguma ziņā (74 gadi) Latvija ir viena no pēdējām Eiropas Savienībā un pasaulē atrodas zemāk par 80. vietu, simtgadnieku fenomens mūs tomēr nav apgājis. Vēl vairāk – kā liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas dati, pēdējā laikā Latvijā palielinās to iedzīvotāju skaits, kas sasniedz un pat pārsniedz 100 gadu slieksni. 2013. gadā Latvijā bija 541 simtgadnieks; salīdzinājumā ar 2010. gadu (296 simtgadnieki) viņu skaits gandrīz divkāršojies. Patlaban vecākajam Latvijas iedzīvotājam ir 116 gadu, viņš dzimis 1898. gadā, bet viņš nav vienīgais supersimtgadnieks – viņi ir pieci (2014. gada maija dati).
Kā liecina intervijas, nevienam no Latvijas simtgadniekiem dzīve nav bijusi viegla, viņi rūdījušies grūtībās. Galvenais bijis darbs – visi smagi strādājuši, piedzīvojuši arī dažādas dzīves likstas, kas nav brīnums, ņemot vērā, vēsturiski smagos laikus (kari, izsūtīšanas u. tml.), kas Latvijā bija jāpārdzīvo. Sava loma bijusi arī gēniem – piederīgie tāpat dzīvojuši garu mūžu, tomēr ne visos gadījumos.
2011. gada februārī Latvija pat varēja lepoties ar vecāko Eiropas iedzīvotāju. Tā bija 112 gadus vecā Ksenija Mitušova no Daugavpils novada. Diemžēl nākamajā gadā, apmēram mēnesi pirms savas 113. dzimšanas dienas, simtgadniece nomira. Sirmā kundze, kuras miers un sirdsmīļums bija pārsteidzošs, bija cēlusies no Lietuvas, kur dzimusi vecticībnieku ģimenē ar 11 bērniem. Pati izaudzinājusi trīs dēlus un lepojās ar sešiem mazbērniem un septiņiem mazmazbērniem. Simtgadniece neprata lasīt un rakstīt, toties mīlēja dziedāt.
Par savas ilgās dzīves recepti Ksenija Mitušova sauca ticību Dievam, ļaunā nepieminēšanu un cieņu vienam pret otru. Viņa nelietoja medikamentus un no ārstiem turējās pa gabalu, tāpat kā no alkohola glāzītes. Ilgdzīvotāja uzskatīja, ka garais mūžs ir iedzimts, viņas tēvs un vectēvs arī bija nodzīvojuši ilgāk par 100 gadiem.
Simtgadnieki mīl grēkot
Pareizs dzīvesveids varbūt pagarina mūža ilgumu, tomēr šīs teorijas piekritēji piedzīvos vilšanos, ja iedomāsies, ka tā ir garantija, lai dzīvotu simts gadu. Patiesībā, kā atklāj daudzu simtgadnieku aptaujas, viņu ikdienas paradumi ir dažādi, pretrunīgi un pat grēcīgi no zinātnieku un veselīga dzīvesveida propagandētāju skatupunkta.
Piemēram, rekordiste Žanna Kalmāna savu garo mūžu baudīja īstā franču garā – pateicoties finansiālajai nodrošinātībai, viņa nekad nestrādāja, nodevās iemīļotajiem hobijiem – tenisam, peldēšanai, skrituļošanai, klavierēm un operai, kā arī paukojās vēl 85 gados un brauca ar riteni pat 100 gadu vecumā.
Simtgadnieku aptaujas atklāj, ka viņu ikdienas paradumi ir dažādi, pretrunīgi un pat grēcīgi no zinātnieku un veselīga dzīvesveida propagandētāju skatupunkta.
Pretstatā šai apsveicamajai fiziskajai aktivitātei citus viņas paradumus ārsti un dietologi gan negribētu reklamēt. Proti, kundze smēķēja cigaretes 96 gadus – no 21 līdz 117 gadu vecumam! Par savas simtgadnieces diētas vērtībām viņa nosauca regulāru portvīna dzeršanu un apmēram kilogramu (!) šokolādes nedēļā, kā arī bagātīgu olīveļļas lietošanu, ko viņa zieda arī uz ādas. “Man nekad nav bijušas rievas, izņemot tikai vienu, un uz tās es sēžu,” šarmantā francūziete jokoja. Jā, par izcilu īpašību, lai nodzīvotu simts gadu, viņa atzina savu mierīgumu. Iespējams, tas nodrošināja viņas skaidro saprātu līdz pat beigām. Starp citu, viņas dzīvē netrūka arī traģēdiju – vienīgā meita nomira 36 gados no pneimonijas, bet vienīgais mazdēls, ko Žanna uzaudzināja, 36 gados gāja bojā auto katastrofā.
Vēl viena simtgadniece, kas izaicināja veselīga uztura, īpaši veģetārisma, slavinātājus, bija amerikāniete Pērla Kantrela no Teksasas. Viņa nomira šā gada februārī, mēnesi pirms savas 106. dzimšanas dienas. Pērla kļuva slavena, kad 105. jubilejā sniedza TV interviju, kurā atklāja sava ilgā mūža recepti: “Smags darbs un bekons. Man garšo bekons. Ēdu to katru dienu. Tam jābūt saceptam kraukšķīgam.” Viņas ģimenē bekons lietots visu mūžu – tēvs pats mēdzis kaut cūkas un to sagādāt.
Tas, protams, var satricināt diētas pamatus daudziem no mums, ja vēl ņem vērā neseno Cīrihes universitātes pētījumu, kas liecina: pārāk lieli daudzumi bekona palielina zarnu vēža risku. Varbūt divas šķēles bekona brokastīs un vēl divas launagā (Pērlas norma) nav liels daudzums?
Vai viņi ir pārcilvēki?
Visu laiku visvecākā holandiete – Hendrikje van Andela-Shipere (1890–2005) – nodzīvoja 115 gadus un 62 dienas. Nekas neliecināja, ka viņas mūžs izvērtīsies rekordgarš. Hendrikje piedzima neiznēsāts bērns, un viņas izdzīvošana bija zem jautājuma zīmes. Slimīguma dēļ viņa skolā negāja, tika apmācīta mājās, turklāt līdz 47 gadu vecumam dzīvoja pie vecākiem. Četrdesmit deviņos gados viņa pēkšņi apprecējās un nodzīvoja ar vīru 20 gadus – līdz viņa nāvei.
Hendrikjei simts gadu vecumā izoperēja krūts vēzi, taču viņa atlaba un spēja pati par sevi rūpēties un tikai 105 gados devās uz pansionātu. 115. dzimšanas dienā viņas apsveicēju vidū bija arī futbola komandas Ajax delegācija, kura dabūja noklausīties, ka pārējie pansionāta iemītnieki ir “lauķi, kas nesaprot futbolu”. Hendrikje bija futbola kluba Ajax Amsterdam fane, kopš apmeklēja kādu viņu maču pirms vairāk nekā 80 gadiem.
Šī simtgadniece vispār bija ļoti asprātīga. Kad žurnālistus neapmierināja viņas skaidrojums par ilgmūžības noslēpumu – marinētas siļķes porcija un glāze apelsīnu sulas ik dienu –, viņa uzstājīgajiem taujātajiem dzēlīgi piebilda, ka elpošana vispār arī paildzina dzīvi. Viņa nesmēķēja un nelietoja alkoholu, vienīgi svētdienās un svētkos mēdza panašķēties ar advokātu – holandiešu olu liķieri.
Hendrikje nomira mierīgi miegā, lai gan viņai bija diagnosticēts kuņģa vēzis. Tā kā jau 82 gadu vecumā viņa bija novēlējusi savu ķermeni zinātnei, 115 gadu vecās sievietes mirstīgās atliekas tika pamatīgi izpētītas. Autopsijā atrada, ka viņa nomirusi no kuņģa vēža. Ļaundabīgais audzējs bija mazas dūres izmērā un varētu nogalēt pat daudz jaunāku cilvēku. Taču nākamie atklājumi bija gluži šokējoši!
Zinātnieki konstatēja, ka holandietei nav gandrīz neviena no tām fiziskajām vai prāta kaitēm, ar ko parasti sirgst veci cilvēki. Visā ķermenī netika atrastas gandrīz nekādas aterosklerozes pēdas, bet smadzenes bija kā 50 gadus jaunākai sievietei. “Viņa bija kaut kas neticams,” sajūsminājās izpētes vadītājs, Nīderlandes neirozinātnieks Gerts Holstegs, piebilstot, ka otras tik vecas smadzenes tik labā stāvoklī nav zināmas. Turklāt viņam bija iespēja ar psiholoģiskiem testiem novērtēt Hendrikjes prāta spējas pāris gadu pirms nāves. Testi parādīja, ka viņas vispārējais prāta līmenis bija virs vidējā, kāds raksturīgs 60–75 gadus veciem ļaudīm.
Tagad pētnieki ir nopietni pievērsušies Hendrikjes genotipa analīzei, cerot, ka beidzot izdosies atrast ilgmūžības gēnu, ko daudzi zinātnieki jau labu laiku meklē. Pagaidām viņiem izdevies vienīgi konstatēt, ka Andelas-Shiperes ilgā mūža noslēpuma atslēga varētu būt viņas cilmes šūnas, kas uzvar infekcijas. Viņas organisma sistēmai piemita spēja labot vai atbrīvoties no šūnām ar bīstamām mutācijām.
Kā liecina intervijas, nevienam no Latvijas simtgadniekiem dzīve nav bijusi viegla, viņi rūdījušies grūtībās. Galvenais bijis darbs – visi smagi strādājuši, piedzīvojuši arī dažādas dzīves likstas.Ar ko simtgadnieki atšķiras?
Iedzimtība un ģimenes vēsture, veselība (svars, diēta, smēķē vai nesmēķē, fiziskās aktivitātes), izglītības līmenis, personība un dzīvesveids – šie ir galvenie faktori, ar ko zinātnieki pagaidām izskaidro simtgadnieku mūža ilgumu. Lai gan līdz noslēpuma atšifrēšanai vēl tālu.
Atklāti vairāki ģenētiskie faktori, kas liecina, ka ilgmūžību tomēr varētu mantot no paaudzes paaudzē. Piemēram, Jaunanglijas Simtgadnieku izpētes centrs Bostonā noskaidrojis sakarību: simtgadnieka brālim vai māsai ir četras reizes lielākas iespējas dzīvot ilgāk par 90 gadiem nekā pārējiem iedzīvotājiem. Citā šā centra pētījumā atklāti 150 gēnu varianti, kas ir saistīti ar ilgmūžību, tādējādi ļaujot ar 77% precizitāti prognozēt, vai cilvēks nodzīvos vismaz līdz 100 gadiem.
Vairāk nekā 80% no cilvēkiem, kas pārkāpj simts gadu slieksni, ir sievietes, liecina statistika. Interesanti, ka lielākā simtgadnieku grupa ir sievietes, kas nekad nav precējušās.
No Zviedrijas līdz Indijai – teju visu zemju kultūrās kā svētības aspekts kopš seniem laikiem ir vēlējums nodzīvot simts gadus, bet jūdaismā pat pieņemts svētīt ar vārdiem: “Dzīvo līdz 120 gadiem!” Šķiet, šie vēlējumi arī gājuši labumā: mūža ilgums palielinās, un, lai gan vidēji pasaulē tas ir mazāks par simts gadiem, aizvien vairāk kļūst simtgadnieku – cilvēku, kas sasniedz vai pārsniedz gadsimta vecumu. Pēc ANO datiem, 2013. gadā pasaulē dzīvoja ap 441 000 simtgadnieku. Pieaug arī supersimtgadnieku skaits – ilgdzīvotāji, kas nodzīvo līdz 100 vai 110 gadiem un pat ilgāk. Tas izdodas apmēram vienam no tūkstoš simtgadniekiem.
Bet kāds vispār ir cilvēka mūža rekords? Saskaņā ar dokumentāri apstiprinātiem datiem visilgāk dzīvojusi francūziete Žanna Kalmāna – no 1875. līdz 1997. gadam. Viņa uz zemes pavadīja 122 gadus un 164 dienas, reiz pat atļāvusies jokot: “Sacenšos ar Metuzālu!” Bet pašlaik dzīvojošā visvecākā planētas iedzīvotāja ir japāniete Misao Okava, kas dzimusi 1898. gada 5. martā un ir 116,5 gadus veca.
Latvija nav apdalīta
Lai arī vidējā mūža ilguma ziņā (74 gadi) Latvija ir viena no pēdējām Eiropas Savienībā un pasaulē atrodas zemāk par 80. vietu, simtgadnieku fenomens mūs tomēr nav apgājis. Vēl vairāk – kā liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas dati, pēdējā laikā Latvijā palielinās to iedzīvotāju skaits, kas sasniedz un pat pārsniedz 100 gadu slieksni. 2013. gadā Latvijā bija 541 simtgadnieks; salīdzinājumā ar 2010. gadu (296 simtgadnieki) viņu skaits gandrīz divkāršojies. Patlaban vecākajam Latvijas iedzīvotājam ir 116 gadu, viņš dzimis 1898. gadā, bet viņš nav vienīgais supersimtgadnieks – viņi ir pieci (2014. gada maija dati).
Kā liecina intervijas, nevienam no Latvijas simtgadniekiem dzīve nav bijusi viegla, viņi rūdījušies grūtībās. Galvenais bijis darbs – visi smagi strādājuši, piedzīvojuši arī dažādas dzīves likstas, kas nav brīnums, ņemot vērā, vēsturiski smagos laikus (kari, izsūtīšanas u. tml.), kas Latvijā bija jāpārdzīvo. Sava loma bijusi arī gēniem – piederīgie tāpat dzīvojuši garu mūžu, tomēr ne visos gadījumos.
2011. gada februārī Latvija pat varēja lepoties ar vecāko Eiropas iedzīvotāju. Tā bija 112 gadus vecā Ksenija Mitušova no Daugavpils novada. Diemžēl nākamajā gadā, apmēram mēnesi pirms savas 113. dzimšanas dienas, simtgadniece nomira. Sirmā kundze, kuras miers un sirdsmīļums bija pārsteidzošs, bija cēlusies no Lietuvas, kur dzimusi vecticībnieku ģimenē ar 11 bērniem. Pati izaudzinājusi trīs dēlus un lepojās ar sešiem mazbērniem un septiņiem mazmazbērniem. Simtgadniece neprata lasīt un rakstīt, toties mīlēja dziedāt.
Par savas ilgās dzīves recepti Ksenija Mitušova sauca ticību Dievam, ļaunā nepieminēšanu un cieņu vienam pret otru. Viņa nelietoja medikamentus un no ārstiem turējās pa gabalu, tāpat kā no alkohola glāzītes. Ilgdzīvotāja uzskatīja, ka garais mūžs ir iedzimts, viņas tēvs un vectēvs arī bija nodzīvojuši ilgāk par 100 gadiem.
Simtgadnieki mīl grēkot
Pareizs dzīvesveids varbūt pagarina mūža ilgumu, tomēr šīs teorijas piekritēji piedzīvos vilšanos, ja iedomāsies, ka tā ir garantija, lai dzīvotu simts gadu. Patiesībā, kā atklāj daudzu simtgadnieku aptaujas, viņu ikdienas paradumi ir dažādi, pretrunīgi un pat grēcīgi no zinātnieku un veselīga dzīvesveida propagandētāju skatupunkta.
Piemēram, rekordiste Žanna Kalmāna savu garo mūžu baudīja īstā franču garā – pateicoties finansiālajai nodrošinātībai, viņa nekad nestrādāja, nodevās iemīļotajiem hobijiem – tenisam, peldēšanai, skrituļošanai, klavierēm un operai, kā arī paukojās vēl 85 gados un brauca ar riteni pat 100 gadu vecumā.
Simtgadnieku aptaujas atklāj, ka viņu ikdienas paradumi ir dažādi, pretrunīgi un pat grēcīgi no zinātnieku un veselīga dzīvesveida propagandētāju skatupunkta.
Pretstatā šai apsveicamajai fiziskajai aktivitātei citus viņas paradumus ārsti un dietologi gan negribētu reklamēt. Proti, kundze smēķēja cigaretes 96 gadus – no 21 līdz 117 gadu vecumam! Par savas simtgadnieces diētas vērtībām viņa nosauca regulāru portvīna dzeršanu un apmēram kilogramu (!) šokolādes nedēļā, kā arī bagātīgu olīveļļas lietošanu, ko viņa zieda arī uz ādas. “Man nekad nav bijušas rievas, izņemot tikai vienu, un uz tās es sēžu,” šarmantā francūziete jokoja. Jā, par izcilu īpašību, lai nodzīvotu simts gadu, viņa atzina savu mierīgumu. Iespējams, tas nodrošināja viņas skaidro saprātu līdz pat beigām. Starp citu, viņas dzīvē netrūka arī traģēdiju – vienīgā meita nomira 36 gados no pneimonijas, bet vienīgais mazdēls, ko Žanna uzaudzināja, 36 gados gāja bojā auto katastrofā.
Vēl viena simtgadniece, kas izaicināja veselīga uztura, īpaši veģetārisma, slavinātājus, bija amerikāniete Pērla Kantrela no Teksasas. Viņa nomira šā gada februārī, mēnesi pirms savas 106. dzimšanas dienas. Pērla kļuva slavena, kad 105. jubilejā sniedza TV interviju, kurā atklāja sava ilgā mūža recepti: “Smags darbs un bekons. Man garšo bekons. Ēdu to katru dienu. Tam jābūt saceptam kraukšķīgam.” Viņas ģimenē bekons lietots visu mūžu – tēvs pats mēdzis kaut cūkas un to sagādāt.
Tas, protams, var satricināt diētas pamatus daudziem no mums, ja vēl ņem vērā neseno Cīrihes universitātes pētījumu, kas liecina: pārāk lieli daudzumi bekona palielina zarnu vēža risku. Varbūt divas šķēles bekona brokastīs un vēl divas launagā (Pērlas norma) nav liels daudzums?
Vai viņi ir pārcilvēki?
Visu laiku visvecākā holandiete – Hendrikje van Andela-Shipere (1890–2005) – nodzīvoja 115 gadus un 62 dienas. Nekas neliecināja, ka viņas mūžs izvērtīsies rekordgarš. Hendrikje piedzima neiznēsāts bērns, un viņas izdzīvošana bija zem jautājuma zīmes. Slimīguma dēļ viņa skolā negāja, tika apmācīta mājās, turklāt līdz 47 gadu vecumam dzīvoja pie vecākiem. Četrdesmit deviņos gados viņa pēkšņi apprecējās un nodzīvoja ar vīru 20 gadus – līdz viņa nāvei.
Hendrikjei simts gadu vecumā izoperēja krūts vēzi, taču viņa atlaba un spēja pati par sevi rūpēties un tikai 105 gados devās uz pansionātu. 115. dzimšanas dienā viņas apsveicēju vidū bija arī futbola komandas Ajax delegācija, kura dabūja noklausīties, ka pārējie pansionāta iemītnieki ir “lauķi, kas nesaprot futbolu”. Hendrikje bija futbola kluba Ajax Amsterdam fane, kopš apmeklēja kādu viņu maču pirms vairāk nekā 80 gadiem.
Šī simtgadniece vispār bija ļoti asprātīga. Kad žurnālistus neapmierināja viņas skaidrojums par ilgmūžības noslēpumu – marinētas siļķes porcija un glāze apelsīnu sulas ik dienu –, viņa uzstājīgajiem taujātajiem dzēlīgi piebilda, ka elpošana vispār arī paildzina dzīvi. Viņa nesmēķēja un nelietoja alkoholu, vienīgi svētdienās un svētkos mēdza panašķēties ar advokātu – holandiešu olu liķieri.
Hendrikje nomira mierīgi miegā, lai gan viņai bija diagnosticēts kuņģa vēzis. Tā kā jau 82 gadu vecumā viņa bija novēlējusi savu ķermeni zinātnei, 115 gadu vecās sievietes mirstīgās atliekas tika pamatīgi izpētītas. Autopsijā atrada, ka viņa nomirusi no kuņģa vēža. Ļaundabīgais audzējs bija mazas dūres izmērā un varētu nogalēt pat daudz jaunāku cilvēku. Taču nākamie atklājumi bija gluži šokējoši!
Zinātnieki konstatēja, ka holandietei nav gandrīz neviena no tām fiziskajām vai prāta kaitēm, ar ko parasti sirgst veci cilvēki. Visā ķermenī netika atrastas gandrīz nekādas aterosklerozes pēdas, bet smadzenes bija kā 50 gadus jaunākai sievietei. “Viņa bija kaut kas neticams,” sajūsminājās izpētes vadītājs, Nīderlandes neirozinātnieks Gerts Holstegs, piebilstot, ka otras tik vecas smadzenes tik labā stāvoklī nav zināmas. Turklāt viņam bija iespēja ar psiholoģiskiem testiem novērtēt Hendrikjes prāta spējas pāris gadu pirms nāves. Testi parādīja, ka viņas vispārējais prāta līmenis bija virs vidējā, kāds raksturīgs 60–75 gadus veciem ļaudīm.
Tagad pētnieki ir nopietni pievērsušies Hendrikjes genotipa analīzei, cerot, ka beidzot izdosies atrast ilgmūžības gēnu, ko daudzi zinātnieki jau labu laiku meklē. Pagaidām viņiem izdevies vienīgi konstatēt, ka Andelas-Shiperes ilgā mūža noslēpuma atslēga varētu būt viņas cilmes šūnas, kas uzvar infekcijas. Viņas organisma sistēmai piemita spēja labot vai atbrīvoties no šūnām ar bīstamām mutācijām.
Kā liecina intervijas, nevienam no Latvijas simtgadniekiem dzīve nav bijusi viegla, viņi rūdījušies grūtībās. Galvenais bijis darbs – visi smagi strādājuši, piedzīvojuši arī dažādas dzīves likstas.Ar ko simtgadnieki atšķiras?
Iedzimtība un ģimenes vēsture, veselība (svars, diēta, smēķē vai nesmēķē, fiziskās aktivitātes), izglītības līmenis, personība un dzīvesveids – šie ir galvenie faktori, ar ko zinātnieki pagaidām izskaidro simtgadnieku mūža ilgumu. Lai gan līdz noslēpuma atšifrēšanai vēl tālu.
Atklāti vairāki ģenētiskie faktori, kas liecina, ka ilgmūžību tomēr varētu mantot no paaudzes paaudzē. Piemēram, Jaunanglijas Simtgadnieku izpētes centrs Bostonā noskaidrojis sakarību: simtgadnieka brālim vai māsai ir četras reizes lielākas iespējas dzīvot ilgāk par 90 gadiem nekā pārējiem iedzīvotājiem. Citā šā centra pētījumā atklāti 150 gēnu varianti, kas ir saistīti ar ilgmūžību, tādējādi ļaujot ar 77% precizitāti prognozēt, vai cilvēks nodzīvos vismaz līdz 100 gadiem.
Pētījumi liecina arī par skaidru saikni starp simtgadnieku un telomerāzes pārmantošanu hiperaktīvā versijā – tas ir enzīms, kas kavē šūnu novecošanos. Visticamāk, ka ilgdzīvotājiem ir vēl kādas neatklātas gēnu mutācijas, kuras viņus pasargā no smēķēšanas un alkohola negatīvās ietekmes, kas normāliem mirstīgajiem gandrīz noteikti sagādā slimības. Pierādījums tam ir simtgadnieki, kas izsmēķē pat līdz 60 cigaretēm dienā, bet nav saslimuši ar vēzi vai sirdskaiti. Tas pats attiecas uz pētījumu par japāņu ilgdzīvotājiem no Okinavas – apmēram puse no supersimtgadniekiem smēķēja, viena trešdaļa bija regulāri alkohola lietotāji.
Turklāt šie laimīgie var atļauties būt arī slinki un resni! Vismaz tā liecina Alberta Einšteina Medicīnas koledžas pētījums, kas parādīja, ka simtgadniekiem ir vairāk liekā svara, sēdošāks dzīvesveids un mazāk kustību nekā jaunāku cilvēku grupai. Un kāpēc gan ne, ja atklātas trīs gēnu līdzības, kas attiecas tikai uz simtgadniekiem. Proti, viens gēns, kas par divām, trim pakāpēm virs vidējā paceļ labā holesterīna līmeni; otrs gēns, kas viegli pavājina vairogdziedzera darbību, trešais – augšanas hormona funkcionāla mutācija, kas kopumā varētu darboties kā miesassargs pret novecošanas slimībām. Secinājums te ir skaudrs: kas atļauts simtgadniekiem, nav atļauts mums!
Daudzi pētījumi rāda, ka simtgadniekiem ir arī kopīgas personības iezīmes, piemēram, viņi ir ekstraverti, parasti viņiem ir daudz draugu un stipras saites ar radiem, viņiem ir raksturīga augsta pašcieņa un piedošanas spējas.
Okinavas simtgadnieku elite
Pamatīgākais visvecāko ilgdzīvotāju pētījums pasaulē ir par Okinavas simtgadniekiem, kuru kopš 1975. gada veic Japānas Veselības ministrija. 1963. gadā, kad ministrija sāka valstī uzskaitīt simtgadniekus, bija tikai 153 simtgadnieki, bet Okinavā viņi vispār parādījās tikai sešdesmito gadu vidū. Toties tad viņi sāka augt kā sēnes pēc lietus, un pa šiem gadiem zinātnieki izanalizējuši jau vairāk nekā 900 Okinavas simtgadnieku.
Šīs salas iedzīvotāji ir slaveni ar visilgāko mūža garumu pasaulē, faktiski ar 50 simtgadniekiem uz 100 000 iedzīvotāju okinavieši par 92% pārspēj pat vidējo Japānas līmeni. Pēc Japānas Veselības ministrijas 2006. gada datiem, Okinavā bija 740 simtgadnieki, no kuriem 90% – sievietes.
Vēl fenomenālāks ir fakts, ka salinieki savu lielo vecumu izbauda ļoti labā veselības stāvoklī. Trīs slepkavnieciskākās slimības – koronārā sirds slimība, insults un vēzis – šeit sastopamas visretāk pasaulē. Salīdzinājumā ar rietumniekiem okinavieši noveco daudz lēnāk un apmēram par 80% retāk cieš no sirdskaitēm, kā arī par 25% mazāk slimo ar krūts vai prostatas vēzi. Viņiem ir uz pusi mazāks risks saslimt ar resnās zarnas vēzi un vecuma demenci. Faktiski vidēji 97% no sava mūža viņi nodzīvo brīvi no kādām hroniskām slimībām.
Okinavas simtgadnieku izpētes mērķis ir atklāt ģenētiskos un dzīvesveida faktorus, kas nodrošina tik neparasti veiksmīgu novecošanu. Pašlaik pētnieki ir pārliecināti, ka okinaviešiem ir gan ģenētiskas, gan neģenētiskas (vides) ilgmūžības priekšrocības, kas, viņuprāt, ir labākā kombinācija. Viņi, piemēram, atklājuši, ka saliniekiem ir leikocītu antigēna ģenētisks polimorfisms, kas nodrošina viņiem zemāku risku saslimt ar iekaisuma vai autoimūnām slimībām. Taču Okinavas iedzīvotāju tradicionālajam dzīvesveidam arī ir svarīga loma viņu ilgmūžībā.
Pētījumā nosaukti pieci galvenie faktori, kas varētu būt pamats tik lielam simtgadnieku daudzumam šajā salā. Pirmām kārtām tā ir salinieku specifiskā diēta, kas sastāv no graudaugiem, zivīm un dārzeņiem, viņi tikai nedaudz patērē gaļu, olas un piena produktus. Turklāt viņiem ir nerakstīts likums hara hachi bu – paēst tikai par 80%, nevis pilnu vēderu.
Turklāt Okinavas seniori strādā ilgāk nekā vecie cilvēki citās valstīs un līdz pat beigām saglabā fiziski aktīvu dzīvesveidu, viņi sevišķi iecienījuši pastaigas un darbu dārzā. Tādējādi viņi visu mūžu saglabā slaidumu un kustīgumu.
Liels pluss uz salas ir iespēja dzīvot zema stresa apstākļos. Kā liecina pētījumi, Okinavā iedzīvotājiem stress ir daudz mazāks nekā Japānas vidienē. Turklāt salinieku sabiedrība ir ļoti uzmanīga un gādīga pret vecajiem ļaudīm – viņi nekad netiek izolēti no pārējiem. Kā svarīgu faktoru pētnieki atzīst arī viņu garīgumu, iesaistīšanos ticības kopienā un regulāru lūgšanos, kas atvieglo prātu no stresa un problēmām.
Tā kā absolūtais vairākums simtgadnieku ir sievietes, viņu veselībai zinātnieki pievērsa sevišķu uzmanību. Tika konstatēts, ka Okinavas sievietes, piemēram, vieglāk pārcieš menopauzi – viņām ir retāki karstuma viļņi, gūžu lūzumi vai koronārā sirds slimība. Tas izskaidrojams ar dabisku menopauzi (nelietojot medikamentus), bet viņu uzturā ir arī ļoti augsts dabisko estragonu daudzums, kas tiek uzņemti galvenokārt ar soju, ko lieto ikdienā. Soja satur daudz fitoestragonu (flavonoīdu). Otrs nozīmīgs augu estragonu avots ir lignāni, ko iegūst no linsēklām.
Sardīnijas fenomens
Ir vēl kāds ģeogrāfisks apgabals, kur ir neparasti daudz simtgadnieku. Tā ir Itālijas sala Sardīnija. Viņu noslēpumu pūlas atšifrēt projekta AkeA pētnieki. Nosaukums ir saīsinājums no tradicionālā tosta Sardīnijā A kent' annos! jeb Dzīvo simts gadus! Simtgadnieki vairāk koncentrējušies centrālaustrumu kalnainajā apgabalā, un atšķirībā no Okinavas šeit ir sevišķi daudz vīriešu, kas sasnieguši šo lielo vecumu. Itālijas ārstu un biologu komanda atklājusi kādu gēnu Y hromosomā, kas var būtiski samazināt infarkta un insulta risku vīriešiem. Šis gēns tiek nodots no tēva dēlam, kas arī izskaidro neparasto vīriešu un sieviešu simtgadnieku proporciju salā, kas ir 1:1, kamēr parasti pasaulē tas ir 1:4.
Sardīnijas diēta nenoliedzami arī labvēlīgi ietekmē mūža garumu. Tā ir bagātīga ar svaigiem vietējiem dārzeņiem, ko pasniedz tikai ar olīveļļu un citrona, ķiploku un citu garšaugu piedevām. Lielu vietu uzturā ieņem piena un siera olbaltumvielas, maz tiek patērēti saldumi un gaļa. Daudzi ēd gaļu tikai vienu vai divas reizes nedēļā – gabaliņu jēra, liesas cūkgaļas, treknas zivs vai vēžveidīgo kopā ar daudz dārzeņiem. Glāze vīna ir obligāta Sardīnijas kultūrā, to bauda kopā ar aitas sieru vai kazas riccota. Itāļi no valsts vidienes Sardīnijas vīnu dēvē par melno, jo tas ir ļoti tumšs, toties – bagātīgs ar antioksidantiem.
Paši simtgadnieki biežāk skaidro savu ilgdzīvošanu ar šiem faktoriem: vienmēr daudz strādā, daudz ēd minestrone (dārzeņu zupa) un vietējos dārzeņus. Viņi arī atzīst, ka Sardīnijā vienkārši “kaut kas ir gaisā”, kas paildzina dzīvi. Iespējams, tas ir patīkamais Vidusjūras klimats, kas vecos cilvēkos uztur labu noskaņojumu.
Atlauzt gēnus un pārprogrammēt?
Tomēr tikai daži no mums sasniegs simts gadu. Un vēl mazāk būs to, kuri necietīs no hroniskām slimībām, kas saistītas ar novecošanu. Dabiski, mums gribētos, lai zinātnieki ātrāk atklātu, kāpēc novecojam un kā to palēnināt. Daļa to arī pēta, bet citi, pateicoties simtgadnieku fenomenam, fokusējušies uz to, lai noskaidrotu, kāpēc šie laimīgie cilvēces izņēmumi var novecot bez kādām veselības problēmām. Ja viņiem veiksies, tad kādu dienu viņi varēs cilvēces labā izdarīt to, ko jau izdarījuši rauga sēnīšu, tārpu un peļu labā – krasi paildzinājuši to eksistenci. “Mūsu hipotēze ir: lai dzīvotu simts un vairāk gadu, vajadzīgs gēnu komplekts, kas aizsargā, palēninot novecošanu un pasargājot no vecuma slimībām,” deklarē Nirs Brazilai, Ņujorkas Alberta Einšteina Medicīnas koledžas Ilgmūžības gēnu projekta vadītājs.
Jaunākie pētījumi par vienkāršo organismu novecošanas ģenētiku ir pamatīgi uzkurinājuši zinātnieku entuziasmu. Piemēram, janvārī amerikāņu gerontologs Valters Longo no Dienvidkalifornijas universitātes ziņoja: pārveidojot divus gēnus, viņš ieguvis rauga sēnīti, kuras mūžs bija desmit reizes ilgāks nekā normāli. “Mēs patiešām varam pārprogrammēt šo organismu dzīves ilgumu,” viņš sajūsminājās. Martā Vašingtonas universitātes zinātnieki identificēja 15 gēnus, kas regulē dzīves ilgumu rauga sēnītēm un tārpiem un kas līdzinās cilvēka gēniem.
Zināmas vismaz trīs kompānijas, kuras neatkarīgi cita no citas strādā pie nākotnes terapijas, kas balstās uz atklājumu, ka zīdītāju mūžu var daļēji regulēt ar ģenētiski kontrolētiem enzīmiem – sirtuīniem.
Jā, šķiet, mēs drīz zināsim visu par tārpu dzīves pagarināšanu, bet vai tam ir kāds sakars ar cilvēka dzīvi (atmetot filozofisko skatījumu, ka Visumā mēs arī tādi tārpiņi vien esam)? Skeptiķi kārtējo reizi norāda: lielākā problēma ir tā, ka mēs nemaz nezinām novecošanas pamatcēloni.
Vairākums simtgadnieku par savu vecumu izsakās pozitīvi – ir labi ko tādu piedzīvot! Bet ir arī tādi, kas ilgo mūžu nes ar milzu pacietību un padevību liktenim, nevis prieku. Jautājums par vecumu un nāvi ir ne vien dziļi individuāls, bet arī viens no dzīves pamatjautājumiem. Iespējams, no tā, kā uz to skatāmies, atkarīga mūsu dzīves jēga. Vienam tā ir: dzīvo ātri, mirsti jauns!, citam – nerimstoša ziņkāre un katras dienas svētīšana, lai ko tā nestu. Tikai – vai tāpēc būtu vērts sevi pārprogrammēt?
Septiņi simtgadnieku noslēpumi
(No grāmatas Svinot 100: simtgadnieku darba un dzīves panākumu noslēpumi, ASV, 2013, aptaujājot vairāk nekā 500 simtgadnieku)
1. Pozitīva attieksme. Gandrīz visi simtgadnieki pozitīvu, bet arī reālistisku attieksmi uzskata par būtisku visas dzīves laikā un dēvē sevi par optimistiem.
2. Diēta. Ēst tā, it kā būtu 20. gadsimta sešdesmitie gadi – iesaka aptaujātie ilgdzīvotāji, kas kritizē mūsdienu superlielās porcijas. Tikai 20% atzīst, ka ieturējuši speciālu diētu, un tikai daži kļuvuši par veģetāriešiem. Mērenība ir viņu galvenais moto.
3. Fiziskā aktivitāte. Svarīgi ne tikai kustēties, bet arī vingrināt smadzenes. Jebkurš ar aktivitāti saistīts hobijs palīdz saglabāt formu.
4. Ticība. Gandrīz visi simtgadnieki atzīst, ka viņus uztur ticība. Vairākums domā: viņi dzīvos tik ilgi, kamēr Dievam būs kāds nodoms attiecībā uz viņiem.
5. Skaidra dzīve. Interpretē to dažādi, bet galvenā doma: izsargāties no nepatikšanām, tas ir, darīt tā, kā uzskati par pareizu, un klausīt savai sirdsapziņai.
6. Mīloša ģimene. Simtgadniekiem svarīga ir ģimene, viņi mīl būt patriarha vai dzimtas mātes lomā, vērot plaukstam un zeļam jaunās paaudzes.
7. Iedzimtība. Izvēlēties īstos vecākus un gēnus – pa jokam iesaka simtgadnieki. Tomēr daudzi iedrošina ar to, ka viņiem nedz vecāki, nedz vecvecāki nav dzīvojuši sevišķi ilgu mūžu. Tā ka – iespējas ir visiem!
Inguna Mukāne, žurnāls „Patiesā Dzīve” /
Turklāt šie laimīgie var atļauties būt arī slinki un resni! Vismaz tā liecina Alberta Einšteina Medicīnas koledžas pētījums, kas parādīja, ka simtgadniekiem ir vairāk liekā svara, sēdošāks dzīvesveids un mazāk kustību nekā jaunāku cilvēku grupai. Un kāpēc gan ne, ja atklātas trīs gēnu līdzības, kas attiecas tikai uz simtgadniekiem. Proti, viens gēns, kas par divām, trim pakāpēm virs vidējā paceļ labā holesterīna līmeni; otrs gēns, kas viegli pavājina vairogdziedzera darbību, trešais – augšanas hormona funkcionāla mutācija, kas kopumā varētu darboties kā miesassargs pret novecošanas slimībām. Secinājums te ir skaudrs: kas atļauts simtgadniekiem, nav atļauts mums!
Daudzi pētījumi rāda, ka simtgadniekiem ir arī kopīgas personības iezīmes, piemēram, viņi ir ekstraverti, parasti viņiem ir daudz draugu un stipras saites ar radiem, viņiem ir raksturīga augsta pašcieņa un piedošanas spējas.
Okinavas simtgadnieku elite
Pamatīgākais visvecāko ilgdzīvotāju pētījums pasaulē ir par Okinavas simtgadniekiem, kuru kopš 1975. gada veic Japānas Veselības ministrija. 1963. gadā, kad ministrija sāka valstī uzskaitīt simtgadniekus, bija tikai 153 simtgadnieki, bet Okinavā viņi vispār parādījās tikai sešdesmito gadu vidū. Toties tad viņi sāka augt kā sēnes pēc lietus, un pa šiem gadiem zinātnieki izanalizējuši jau vairāk nekā 900 Okinavas simtgadnieku.
Šīs salas iedzīvotāji ir slaveni ar visilgāko mūža garumu pasaulē, faktiski ar 50 simtgadniekiem uz 100 000 iedzīvotāju okinavieši par 92% pārspēj pat vidējo Japānas līmeni. Pēc Japānas Veselības ministrijas 2006. gada datiem, Okinavā bija 740 simtgadnieki, no kuriem 90% – sievietes.
Vēl fenomenālāks ir fakts, ka salinieki savu lielo vecumu izbauda ļoti labā veselības stāvoklī. Trīs slepkavnieciskākās slimības – koronārā sirds slimība, insults un vēzis – šeit sastopamas visretāk pasaulē. Salīdzinājumā ar rietumniekiem okinavieši noveco daudz lēnāk un apmēram par 80% retāk cieš no sirdskaitēm, kā arī par 25% mazāk slimo ar krūts vai prostatas vēzi. Viņiem ir uz pusi mazāks risks saslimt ar resnās zarnas vēzi un vecuma demenci. Faktiski vidēji 97% no sava mūža viņi nodzīvo brīvi no kādām hroniskām slimībām.
Okinavas simtgadnieku izpētes mērķis ir atklāt ģenētiskos un dzīvesveida faktorus, kas nodrošina tik neparasti veiksmīgu novecošanu. Pašlaik pētnieki ir pārliecināti, ka okinaviešiem ir gan ģenētiskas, gan neģenētiskas (vides) ilgmūžības priekšrocības, kas, viņuprāt, ir labākā kombinācija. Viņi, piemēram, atklājuši, ka saliniekiem ir leikocītu antigēna ģenētisks polimorfisms, kas nodrošina viņiem zemāku risku saslimt ar iekaisuma vai autoimūnām slimībām. Taču Okinavas iedzīvotāju tradicionālajam dzīvesveidam arī ir svarīga loma viņu ilgmūžībā.
Pētījumā nosaukti pieci galvenie faktori, kas varētu būt pamats tik lielam simtgadnieku daudzumam šajā salā. Pirmām kārtām tā ir salinieku specifiskā diēta, kas sastāv no graudaugiem, zivīm un dārzeņiem, viņi tikai nedaudz patērē gaļu, olas un piena produktus. Turklāt viņiem ir nerakstīts likums hara hachi bu – paēst tikai par 80%, nevis pilnu vēderu.
Turklāt Okinavas seniori strādā ilgāk nekā vecie cilvēki citās valstīs un līdz pat beigām saglabā fiziski aktīvu dzīvesveidu, viņi sevišķi iecienījuši pastaigas un darbu dārzā. Tādējādi viņi visu mūžu saglabā slaidumu un kustīgumu.
Liels pluss uz salas ir iespēja dzīvot zema stresa apstākļos. Kā liecina pētījumi, Okinavā iedzīvotājiem stress ir daudz mazāks nekā Japānas vidienē. Turklāt salinieku sabiedrība ir ļoti uzmanīga un gādīga pret vecajiem ļaudīm – viņi nekad netiek izolēti no pārējiem. Kā svarīgu faktoru pētnieki atzīst arī viņu garīgumu, iesaistīšanos ticības kopienā un regulāru lūgšanos, kas atvieglo prātu no stresa un problēmām.
Tā kā absolūtais vairākums simtgadnieku ir sievietes, viņu veselībai zinātnieki pievērsa sevišķu uzmanību. Tika konstatēts, ka Okinavas sievietes, piemēram, vieglāk pārcieš menopauzi – viņām ir retāki karstuma viļņi, gūžu lūzumi vai koronārā sirds slimība. Tas izskaidrojams ar dabisku menopauzi (nelietojot medikamentus), bet viņu uzturā ir arī ļoti augsts dabisko estragonu daudzums, kas tiek uzņemti galvenokārt ar soju, ko lieto ikdienā. Soja satur daudz fitoestragonu (flavonoīdu). Otrs nozīmīgs augu estragonu avots ir lignāni, ko iegūst no linsēklām.
Sardīnijas fenomens
Ir vēl kāds ģeogrāfisks apgabals, kur ir neparasti daudz simtgadnieku. Tā ir Itālijas sala Sardīnija. Viņu noslēpumu pūlas atšifrēt projekta AkeA pētnieki. Nosaukums ir saīsinājums no tradicionālā tosta Sardīnijā A kent' annos! jeb Dzīvo simts gadus! Simtgadnieki vairāk koncentrējušies centrālaustrumu kalnainajā apgabalā, un atšķirībā no Okinavas šeit ir sevišķi daudz vīriešu, kas sasnieguši šo lielo vecumu. Itālijas ārstu un biologu komanda atklājusi kādu gēnu Y hromosomā, kas var būtiski samazināt infarkta un insulta risku vīriešiem. Šis gēns tiek nodots no tēva dēlam, kas arī izskaidro neparasto vīriešu un sieviešu simtgadnieku proporciju salā, kas ir 1:1, kamēr parasti pasaulē tas ir 1:4.
Sardīnijas diēta nenoliedzami arī labvēlīgi ietekmē mūža garumu. Tā ir bagātīga ar svaigiem vietējiem dārzeņiem, ko pasniedz tikai ar olīveļļu un citrona, ķiploku un citu garšaugu piedevām. Lielu vietu uzturā ieņem piena un siera olbaltumvielas, maz tiek patērēti saldumi un gaļa. Daudzi ēd gaļu tikai vienu vai divas reizes nedēļā – gabaliņu jēra, liesas cūkgaļas, treknas zivs vai vēžveidīgo kopā ar daudz dārzeņiem. Glāze vīna ir obligāta Sardīnijas kultūrā, to bauda kopā ar aitas sieru vai kazas riccota. Itāļi no valsts vidienes Sardīnijas vīnu dēvē par melno, jo tas ir ļoti tumšs, toties – bagātīgs ar antioksidantiem.
Paši simtgadnieki biežāk skaidro savu ilgdzīvošanu ar šiem faktoriem: vienmēr daudz strādā, daudz ēd minestrone (dārzeņu zupa) un vietējos dārzeņus. Viņi arī atzīst, ka Sardīnijā vienkārši “kaut kas ir gaisā”, kas paildzina dzīvi. Iespējams, tas ir patīkamais Vidusjūras klimats, kas vecos cilvēkos uztur labu noskaņojumu.
Atlauzt gēnus un pārprogrammēt?
Tomēr tikai daži no mums sasniegs simts gadu. Un vēl mazāk būs to, kuri necietīs no hroniskām slimībām, kas saistītas ar novecošanu. Dabiski, mums gribētos, lai zinātnieki ātrāk atklātu, kāpēc novecojam un kā to palēnināt. Daļa to arī pēta, bet citi, pateicoties simtgadnieku fenomenam, fokusējušies uz to, lai noskaidrotu, kāpēc šie laimīgie cilvēces izņēmumi var novecot bez kādām veselības problēmām. Ja viņiem veiksies, tad kādu dienu viņi varēs cilvēces labā izdarīt to, ko jau izdarījuši rauga sēnīšu, tārpu un peļu labā – krasi paildzinājuši to eksistenci. “Mūsu hipotēze ir: lai dzīvotu simts un vairāk gadu, vajadzīgs gēnu komplekts, kas aizsargā, palēninot novecošanu un pasargājot no vecuma slimībām,” deklarē Nirs Brazilai, Ņujorkas Alberta Einšteina Medicīnas koledžas Ilgmūžības gēnu projekta vadītājs.
Jaunākie pētījumi par vienkāršo organismu novecošanas ģenētiku ir pamatīgi uzkurinājuši zinātnieku entuziasmu. Piemēram, janvārī amerikāņu gerontologs Valters Longo no Dienvidkalifornijas universitātes ziņoja: pārveidojot divus gēnus, viņš ieguvis rauga sēnīti, kuras mūžs bija desmit reizes ilgāks nekā normāli. “Mēs patiešām varam pārprogrammēt šo organismu dzīves ilgumu,” viņš sajūsminājās. Martā Vašingtonas universitātes zinātnieki identificēja 15 gēnus, kas regulē dzīves ilgumu rauga sēnītēm un tārpiem un kas līdzinās cilvēka gēniem.
Zināmas vismaz trīs kompānijas, kuras neatkarīgi cita no citas strādā pie nākotnes terapijas, kas balstās uz atklājumu, ka zīdītāju mūžu var daļēji regulēt ar ģenētiski kontrolētiem enzīmiem – sirtuīniem.
Jā, šķiet, mēs drīz zināsim visu par tārpu dzīves pagarināšanu, bet vai tam ir kāds sakars ar cilvēka dzīvi (atmetot filozofisko skatījumu, ka Visumā mēs arī tādi tārpiņi vien esam)? Skeptiķi kārtējo reizi norāda: lielākā problēma ir tā, ka mēs nemaz nezinām novecošanas pamatcēloni.
Vairākums simtgadnieku par savu vecumu izsakās pozitīvi – ir labi ko tādu piedzīvot! Bet ir arī tādi, kas ilgo mūžu nes ar milzu pacietību un padevību liktenim, nevis prieku. Jautājums par vecumu un nāvi ir ne vien dziļi individuāls, bet arī viens no dzīves pamatjautājumiem. Iespējams, no tā, kā uz to skatāmies, atkarīga mūsu dzīves jēga. Vienam tā ir: dzīvo ātri, mirsti jauns!, citam – nerimstoša ziņkāre un katras dienas svētīšana, lai ko tā nestu. Tikai – vai tāpēc būtu vērts sevi pārprogrammēt?
Septiņi simtgadnieku noslēpumi
(No grāmatas Svinot 100: simtgadnieku darba un dzīves panākumu noslēpumi, ASV, 2013, aptaujājot vairāk nekā 500 simtgadnieku)
1. Pozitīva attieksme. Gandrīz visi simtgadnieki pozitīvu, bet arī reālistisku attieksmi uzskata par būtisku visas dzīves laikā un dēvē sevi par optimistiem.
2. Diēta. Ēst tā, it kā būtu 20. gadsimta sešdesmitie gadi – iesaka aptaujātie ilgdzīvotāji, kas kritizē mūsdienu superlielās porcijas. Tikai 20% atzīst, ka ieturējuši speciālu diētu, un tikai daži kļuvuši par veģetāriešiem. Mērenība ir viņu galvenais moto.
3. Fiziskā aktivitāte. Svarīgi ne tikai kustēties, bet arī vingrināt smadzenes. Jebkurš ar aktivitāti saistīts hobijs palīdz saglabāt formu.
4. Ticība. Gandrīz visi simtgadnieki atzīst, ka viņus uztur ticība. Vairākums domā: viņi dzīvos tik ilgi, kamēr Dievam būs kāds nodoms attiecībā uz viņiem.
5. Skaidra dzīve. Interpretē to dažādi, bet galvenā doma: izsargāties no nepatikšanām, tas ir, darīt tā, kā uzskati par pareizu, un klausīt savai sirdsapziņai.
6. Mīloša ģimene. Simtgadniekiem svarīga ir ģimene, viņi mīl būt patriarha vai dzimtas mātes lomā, vērot plaukstam un zeļam jaunās paaudzes.
7. Iedzimtība. Izvēlēties īstos vecākus un gēnus – pa jokam iesaka simtgadnieki. Tomēr daudzi iedrošina ar to, ka viņiem nedz vecāki, nedz vecvecāki nav dzīvojuši sevišķi ilgu mūžu. Tā ka – iespējas ir visiem!
Inguna Mukāne, žurnāls „Patiesā Dzīve” /
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru